Mans grāmatplaukta stāsts

Published on 14 March 2021 at 22:16

21. februāris – Starptautiskā dzimtās valodas diena. Tās mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību dzimtās valodas vērtībai un skaistumam. Jau tradicionāli arī mūsu skolā šī diena rosina dažādām aktivitātēm. Atšķirībā no citiem gadiem pasākumi notika attālināti, bet ne mazāk interesanti un daudzveidīgi.

Nedēļas ieskaņā saņēmām iepriecinošu ziņu no LVA, ka 12. klases skolnieka Kriša Treikala domraksts “Mans grāmatplaukta stāsts” ieguvis ATZINĪBU starp 658 darbiem. Apsveicam! Šķiet, ka Kriša grāmatu stāsts piesaistīja ar reāli skaudro patiesību : “…retajās grāmatplaukta rindās saskrēja putekļi…Mēs skumām…domājām, kā būtu, ja mūs, skaistas un taustāmas grāmatas, neaizvietotu e-lasītāji un internets?”

Avots: kivs.lv

Tēma par ko, manuprāt, aizdomājas tikai retais. Latviešu valodas aģentūra deva skolēniem iespēju izstāstīt sava grāmatplaukta stāstu dažādās formās. Mani piesaistīja tēma un pirmais, kas nāca prātā bija e-lasītāji un mājas bēniņos kastēs sakrautās grāmatas! Tad no šī arī tapa stāsts!

Mans grāmatplaukta stāsts

Jau kurā paaudze. Sākumā pienāca, stāvēja, tad izvēlējās. Tā, kamēr visas bijām caurlasītas. Jau vēlāk pieskrēja pāris bērnu dažas reizes. Ātri atrada tikai kādu konkrētu. Ātri pāršķīra, atrada skolotāja prasīto un nometa pa roku galam. Mēs saskumām, bijām zaudējušas vairākas no mums. Nevarējām nevienam pateikt: "Atnes atpakaļ! Mums viņas trūkst..."
Pāris gadu neviens nestaigāja, nelasīja un nepienāca...
Un vēl nedaudz vēlāk retajās grāmatplaukta rindās saskrēja putekļi..., bet vienā dienā ieradās kāda ģimene. Māja ar grāmatplauktu bija pārdota.
Mēs visas priecājāmies. Beidzot! Beidzot šeit ir dzīvība. Beidzot mēs atkal būsim kopā un varbūt mūs atkal kāds cauršķirstīs.
Bet nē! Visi staigāja mums garām, mūs neredzēdami, savos gadžetos šķirstīdami virtuālās lapaspuses. Mēs skumām.
Kādā dienā pacēlās putekļu mākonis - putekļu vairāk nekā pa visiem gadiem. Grâmatplaukts drebēja un grabēja.
Mūs beidzot kāds paņēma rokās... Domājām‐ šķirs un lasīs. Bet arī nē. Nonācām, cieši saspiestas, tumšā cietumā - kartona kastē. Tālāk aiznesa uz telpu, kur caurvējš staigā un ziemā sals kur ķer,- bēniņiem.
Ar gadiem, atkal tur stāvot, mēs piesaistījām vietējo žurku un peļu uzmanību- tās skrēja mums pāri un naktīs mūs skrapstināja un grauza. Tā kļuvām par nevienam nevajadzīgām un sen nelasītām grāmatām, precīzāk, grāmatu drazu kaudzēm.
Kamēr mūsu drazas nesa uz ugunskuru, domājām - kā būtu, ja mūs, skaistas un taustāmas grāmatas, neaizvietotu e-lasītāji un internets...?

 

Un kāds ir tavs grāmatplaukta stāsts? Priecāšos, ja izteiksi savas domas!


Add comment

Comments

There are no comments yet.