Sarunājas divi dzeju rakstošie

Šajā laikā, kas ieviesis negaidītas korekcijas mūsu dzīvē ārkārtas situācijas ierobežojumu dēļ, satikās divi dzeju rakstošie, kas tikko piedzīvojuši savu grāmatu iznākšanu, lai parunātu par to, kā top dzeja.

23.martā dienasgaismu ieraudzīja Kandavas Reģionālās vidusskolas 11.klases audzēkņa Kriša Treikala pirmais dzejas krājums “Bezmiega naktis”, bet 3.aprīlī sava trešā dzejoļu krājuma “Mīlestība, tik klātesoša” iznākšanu piedzīvoja Dagnija Gudriķe.

Sarunājas Krišs Treikals un Dagnija Gudriķe.

Dagnija: Diezgan ilgu laiku, vismaz man tā likās, dzeja nebija īsti modē, interesantāka bija proza, aizvien lielāku vietu mūsu dzīvē ieņēma virtuālā vide, influenceri un citi interneta dzīlēs mītošie. Bet pēdējā laikā esmu pamanījusi diezgan daudz dzejas radītāju gan no mākslas un teātra pasaules, gan arī jauniešu vidus. Tad nu par to arī parunāsim. Par to kā top tava dzeja un kāpēc tā top, kā tu sāki rakstīt un saprati, ka vari to darīt? Reģionālajā presē esi par to stāstījis, bet novada informatīvā izdevuma lasītājiem vēl nē, tāpēc šobrīd mūsu novada iedzīvotājiem vēl esi kā liels nezināmais….

Krišs: Tas notika tā, septembrī ir Dzejas dienas un dzejas dienu pasākums bija saistībā ar “Dzejas ruporu”, kurā aicināja piedalīties skolēnus, kas jau ilgāku laiku raksta un arī jaunos, kas tikko sāk rakstīt, lai dalītos uzrakstītajā. Bet vēl pirms tam skolā visiem bija jāraksta dzejolis ”Es nāku no…”, ar domu, ka to vajadzēs tulkot arī angļu un krievu valodā. Pirms es to uzrakstīju, galvā radās domas par to, kā vispār dzejoļus raksta. Saskarsme ar dzeju man bija maza, tik cik skolas vajadzībām. Tā kaut ko uzrakstīju, skatoties pa klases logu, tas bija mans pirmais dzejolis, ar kuru arī sākas krājums. Nu un tālāk jau bija “Dzejas rupors”. Toreiz man arī bija tikai šis viens dzejolis, bet aiziet ar vienu… vai ir jēga. Tā uzrakstīju nākamos - “Jēga”, “Palikt nomodā” un “Iemīlēties”.

Dagnija: Lasu tavu pirmo dzejoli, kurā tu raksti– es nāku no turienes, kur mani nekad neviens nemeklēs… Es savā laikā rakstīju – es ceļoju pa Nekurzemi, šo zemi kartē neatrast… Mēs nākam no divām dažādām paaudzēm, bet tā vien liekas, ka esam vienādi domājoši, un tiem vienādi domājošiem neeksistē ne vecuma ne citi ierobežojumi, viņi vienmēr atradīs kopēju valodu. Kāds tev šis dzejolis liekas tagad pēc kāda laiciņa, izdevies vai neizdevies?

Krišs: Īsti nevaru pateikt, man šobrīd vairs neviens nepatīk, maketēšanas periodā es zināju, kādi dzejoļi būs grāmatā, bet tagad piedomāju, kas tad tur īsti ir. Visu grāmatu pat izšķirstījis neesmu un kur nu vēl pārlasījis….

Dagnija: Iznāk tā, ka dzejas grāmata tev ir kā padarīts darbs, ko izdara un noliek. Pamazām jau dzejošanas maniere var mainīties, pašas dzejoļi no vidusskolas gadiem, ar šī brīža skatījumu, liekas naivi vai sakāpinātās emocijās rakstīti- melns un balts, bet pa vidu nekas. Lasot tavus dzejoļus, liekas, ka esi ar pieauguša cilvēka domāšanu un skatu uz dzīvi.

Krišs: Laikam tā ir. Man sanāca diezgan ātri pieaugt un kļūt patstāvīgam, tāda bija izveidojusies situācija manā dzīvē.

Dagnija: Vēl gribēju tev pajautāt par tām bezmiega naktīm. Kāpēc ir šīs bezmiega naktis? Vai jaunieši arī cīnās ar bezmiegu, šo problēmu vairāk saista ar vecāko paaudzi. Varbūt tavās bezmiega naktīs tapušas dziļas un sakarīgas domas vai tālejoši plāni?

Krišs: Ar tām bezmiega naktīm ir tā. Tā kā jauniešiem ļoti svarīgs ir telefons, tad bieži viņi attopas četros naktī vēl sēžot tajā. Arī man tā gadījies. Ap pusnakti sēžu telefonā pie iedegtas lampas un gaismas stars krīt dārzā uz kokiem, dīvainas ēnas atstaro. Lielākā daļa dzejoļu šajās naktīs arī tapa. Tad tu izslēdz gaismu, taisies iet gulēt, sāc domāt par visu kaut ko, savieno kaut kādas lietas un šķiet, ka tur varētu iznākt dzejolis, ieslēdz gaismu un uzraksti. Nākošā rītā ome saka, ka redzējusi manā logā gaismu pāri pusnaktij spīdam. Savukārt, viņai miegs nav nācis. Man tas liekas interesanti, savilkt šīs paralēles kopā.

Dagnija: Ir jau tāda hipotēze, ka bērns un cilvēks vecumā ir līdzīgi. Bērns augot pilnveidojas un pamazām iepazīst pasauli, bet cilvēks vecumā, iepazinis dzīves grūtības, atkal vēlas līdzināties bērnam, nesatraucoties par apkārtējo pasauli.

Krišs: Es varu būt bērns un tai pat laikā varu būt pieaudzis cilvēks.

Dagnija: Bet tomēr uz pozitīvismu vērsts cilvēks, neesi taču depresīvs?!

Krišs: Kā kuro reizi. Ir arī diezgan daudz depresīvu dzejoļu grāmatā, kurus tagad ieraugot domāju, bet varbūt nevajadzēja…kā citi uz to skatīsies. Tomēr esmu tam pārkāpis, kas nu ir, tas ir, izmainīt neko vairs nevaru.

Dagnija: Tās bija tavas tā brīža domas un savas domas var brīvi izteikt, bet otrs tās vai nu pieņemt vai nepieņemt. Par domām jau nevienu nevar sodīt. Tad nu tagad mēs zināsim, ka pie tevis dzejoļi nāk bezmiega naktīs. Mani visbiežāk rodas agri no rīta, kafiju dzerot. Vai arī sēžot kādā sanāksmē, kur visi sāk matus skaldīt, vai garlaicīgā pasākumā vārdi galvā ieskanas. Tie obligāti jāpieraksta, citādi domas aizceļos uz neatgriešanos. Kā ir tev?

Krišs: Man ir tā, ka dzejolis jāuzraksta viss, nevaru uzrakstīt tikai dažas rindiņas un vēlāk turpināt. Nākošā dienā tas dzejolis vairs nebūs tāds kā biju iecerējis, domas aizies pa pavisam citu līniju. Vēl ir tā, ka kaut ko darot un par visu ko domājot, kādas rindiņas galvā ieskanas, ko domāju vēlāk pierakstīt, bet kad darbu pabeidzu, visu esmu aizmirsis, ko rakstīt gribēju, ir žēl, jo tik forši taču skanēja.

Dagnija: Vēl mazliet par to, kā skolotāja Vita tevi pierunāja izdot grāmatu. Grāmatas izdošana nav lēts pasākums, kā tev izdevās tikt pie finansējuma, vēl taču nestrādā, bet mācies.

Krišs: Nu nebija tik traki, diezgan pieņemamas cenas, no piedāvājuma izvēlējos lētāko variantu, mīkstajos matētajos vākos, grāmatiņa ir plāna, tikai trīsdesmit dzejoļu, sanāca normāli. Biju pats sev sponsors. Sadarbojos ar www.managramata.lv

Dagnija: Turpināsi rakstīt?

Krišs: Jā, noteikti. Ir jau tapuši vairāki, es tos ierakstu telefonā, tā vienkāršāk. Jo ne vienmēr pie rokas papīrs un rakstāmais. Kādreiz vārdi nāk kopā ar emocijām, kādreiz kā divas pilnīgi nesavienojamas lietas. Pavisam nesen uzrakstīju dzejoli ”Muļķu zoodārzs”, kur runāju par to, ka cilvēki ir kā zvēri zoodārzā, it īpaši šajā ārkārtas situācijas laikā, kad mēs reāli nesaprotam, ko valdība grib no mums un kāda ir patiesā situācija. Vai mēs netiekam padarīti par tādiem nedaudz muļķiem. Un vēl runājot par dzejoļiem, katrs tajos izlasa kaut ko citu, to, kas viņam pieņemams. Pavisam citādi nekā es esmu domājis.

Dagnija: Šī iemesla dēļ, pirmajā krājumā man dzejoļiem nebija pieturas zīmju, jo, ja tu saliec pieturas zīmes, tu pasniedz domu savā interpretācija. Ja pieturas zīmju nav, katrs tās var salikt kā pats vēlas.

Krišs: Man, piemēram, sākumā likās, ka katram dzejniekam savi dzejoļi jāzina no galvas. Mēģināju tos mācīties un tas nemaz nebija viegli. Tagad saprotu, ka dzejnieki savus dzejoļus nezina no galvas, varbūt dažus, bet ne visus. Un, ja tu skaitot, kaut ko aizmirsti, tu ar autora tiesībām vari droši ieviest korekcijas. Tas ir pat interesanti.

Dagnija: Jā, un tas nebūs autortiesību pārkāpums, jo tu pats esi šo vārdu autors. Un nobeidzot mūsu sarunu, vēlos uzzināt, ko zaļā jaunība var pateikt sirmajam?

Krišs: Vienādi domājošie viens otru sapratīs! Ir jāļaujas ilūzijām un sapņiem, lai spēlētu šo spēli, ko par dzīvi sauc!

Dagnija: Tam es varu piekrist, jo vēstījums, ko nesam, būs tas, kas paliks pēc mums. Dzejniekiem būt!

Krišs: Jā, noteikti!

Avots:

Kandavas novada vēstneša Maija numurs: http://viss.lv/dati/kandava/doc/KNV-nr05_web_1.pdf