Intervija "Neatkarīgajās Tukuma Ziņās"

Dzejoļi rakstās pa posmiem, bet joprojām – viegli

Kaut brīžiem šķiet, ka dzīve šobrīd teju vai apstājusies – veikali pustukši, kultūras iestādes ciet un skolās nedzird bērnu balsis, – radošam garam piespiedu sociālā distancēšanās nav pārāk nopietns šķērslis. Kā apliecinājums tam pagājušajā nedēļā, 23. martā, uz Latviju jeb, precīzāk, Kandavas novada Vāni, atceļoja kastes…Nē, ne ar sejas maskām vai pieprasītajiem dezinfekcijas līdzekļiem! Ar dzejas grāmatām, kuru autors ir apņēmīgs Kandavas Reģionālās vidusskolas 11. klases audzēknis Krišs Treikals.

Un atvērās…

Tāds, varētu teikt, ir stāsts par to, kā Krišs sāka rakstīt dzeju, jo no pirmajiem īstajiem mēģinājumiem līdz taustāmai grāmatai noiets pavisam īss ceļa gabaliņš. “Sākās tas viss skolā pagājuša gada septembrī, Dzejas dienu laikā. Pirmo reizi tika organizēts «Dzejas rupors», kur katrs varēja publikas priekšā nolasīt savu dzejoli vai vairākus. Vēl pirms tam arī bija klases uzdevums uzrakstīt dzejoli «Es nāku no…», ko vēl arī vajadzēja tulkot divās citās valodās – krievu un angļu valodā. Pats pie sevis domāju, vai maz vispār esmu spējīgs kaut ko uzrakstīt, bet tomēr to izdarīju, un skolotāja Vita Eglīte aicināja to nolasīt arī «Dzejas ruporā»,” stāsta Krišs. Tajā brīdī arī nospriedis, ka ar vienu vien dzejoli būs tā kā par maz, un pasākumam uzrakstījis četrus. “Tad arī sapratu, ka man patīk rakstīt dzeju! Jutos labi par to, ka varbūt savas neveiksmes, dusmas, citas emocijas varu izlikt uz papīra.“

Skolas dzejas pasākums izvērtās veiksmīgs – savus darbiņus tajā nolasīja 20 autori, un piedzima ideja to padarīt par regulāru tradīciju jeb reizi mēnesī visiem skolā satikties «Dzejas tējnīcā», kur domubiedru lokā ir iespēja lasīt savus jaunrades darbus. “Tā bija papildu iedvesma rakstīt, jo katru reizi lasīt vienu un to pašu arī negribējās. Un tā tas viss sākās!”

Radoši rakstošā klase

Šobrīd, protams, kad mācības pārcēlušas uz virtuālo vidi un nav pat īsti skaidrs, vai šajā semestrī tās atgriezīsies klātienes režīmā, ar vakarēšanu un dzejas priekšlasīšanu nākas nedaudz iepauzēt. Bet kopumā šo mēnešu laikā skolotāja Vita un visi kopā ir spējuši «Dzejas tējnīcu» padarīt allaž atšķirīgu, piemēram, organizējot muzikālas pauzes vai pieaicinot autorus, kas dzejā vai prozā darbojas arī ārpus skolas sienām. Svarīga ir šī pieredzes apmaiņa, skaidro Krišs un piebilst, ka pats kodols gan nav ārkārtīgi liels – ap desmit jauniešu, no kuriem daļa ir Kriša klases biedri. Piemēram, Margarita Selīna Bogdanova un Beāte Fabijančika, kas, pirmkārt, pašas raksta gan dzeju, gan arī izpaužas prozā, otrkārt, bija aicinātas grāmatai uzrakstīt vērtējumu, kas arī lasāms jaunajā izdevumā. Acīmredzot, radoša viņam klase, – piekrīt Krišs.

Gaidot atvēršanas svētkus

Bet nu par pašu grāmatu. Kā tā ienākusi prātā? “Skolotāja it kā pa jokam mēdza piebilst, ka es jau varot izdot dzejoļu krājumu – materiāla pietiekot. Un kādā brīdī arī sāku interesēties, kā šis process notiek, kā to izdarīt. Sazinājos ar vienu izdevēju, ar otru.” Beigu galā krājumu «Bezmiega naktis» veidot uzņēmās Aija Pastare, kuras galvenais uzdevums gan bija maketēšana, grāmatas vāka noformēšana un izdevuma nosūtīšana uz tipogrāfiju Polijā. Savukārt dzejoļus krājumam Krišs atlasījis pats, kā arī sacerējis pēcvārdu, bet rediģēšanu uzticēja skolotājai Vitai, kas nu lūkojusi tādas lietas kā, piemēram, interpunkcija u.tml. Šobrīd, kad grāmata jau rokā, Krišs pārsteidz: “Zinu, ka ome un mamma to jau ir izlasījušas, bet pats vēl ne. Man pat šķiet, ka šobrīd nav vēl īsti gribēšanas to darīt. Iespējams, izlasīšu vēlāk un tiešām sākšu domāt, ka tur varēja rakstīt tā, bet tur – atkal citādāk. Bet šobrīd man vairāk ir pabeigta darba sajūta.”

Starp citu, bijis jau arī teju aizrunāts laiks un vieta, kur varētu rīkot Kriša pirmās grāmatas atvēršanas svētkus, kas gan šobrīd tiek atlikts. Tomēr svētki, puisis ir pārliecināts, kādā brīdī būs gan skolā, gan arī Vānes kultūras namā un, kas zina, varbūt vēl kur, ja aicinās...

Par rakstīšanas rituālu

Lūgts pastāstīt par to, tieši kuri temati pašam šķiet tuvākie un mudina uz poēziju, Krišs skaidro, ka tie mēdz mainīties. Pirms pats sācis rakstīt, ar dzejas lasīšanu gan daudz nav aizrāvies – tikvien vien kā skolas, mācību vajadzībām. Šobrīd situācija pamainījusies un puisis arvien atrod ko interesantu. Piemēram, viņu personīgi šobrīd uzrunā un iedvesmo Ilmāra Šlāpina daiļrade, kas izpaužas arī stāstos. Daudz biežāk un vairāk pamanot arī citus dzejas autorus. Pats radīšanas process esot vienkāršs: uzrodas rindiņa ar atskaņām vai arī bez tām, un tad pa vārdam vien, pa rindiņai liek klāt. “Pirmo dzejoli uzrakstīju kādās 20 minūtēs, tad nedaudz noliku malā, mazliet pielaboju, un bija gatavs. Ar nākamo... – ķēros klāt, bet tā vienā rāvienā vairs tas neizdevās. Pat uznāca apnikums! Bet pievērsos vēlāk un pēc kāda laika tomēr pabeidzu,” skaidro Krišs un piebilst, ka arī šobrīd tā esot – dzejoļi reizēm tiek tapināti it kā pa posmiem. Par nākotnes plāniem dzejā? Krišs spriež, ka pirmā grāmatiņa esot sanākusi tāda paplāna, bet materiāla, viņaprāt, pietiktu arī plašākam izdevumam. Taujāts, vai nav kādā brīdī domājis par pievēršanos prozai un, nez, nākotni saistīt ar rakstniecību, puisis saka – diez vai... Viņš uzskata, ka dzejoli esot daudz vieglāk uzrakstīt…

Sasniegt mērķi ar paša darbu

Un tomēr – kādi ir plāni vidusskolu pabeidzot? Kā jau tas jauniešiem reizēm mēdz būt un pat vēl īsi pirms vidusskolas posma noslēguma, arī Krišs vēl līdz galam nav izlēmis, ko darīs pēc tam. Vairāk gan uzrunājot radošas jomas, piemēram, aktiermāksla. Ārpus skolas Krišs darbojas arī Matkules amatierteātrī un, ja tajā gadā, kad beigs skolu, aktieros uzņemšanas tomēr nebūs, – viņš esot gatavas arī pagaidīt. Visādi citādi, kamēr vēl skolas solā, puisis aktīvi cenšas iesaistīties arī citās ārpusklases radošajās nodarbībās. Iepriekš tāpat darbojies Kandavas jauniešu centrā un arī starptautiskajā pašaudzināšanas programmā «Award». “Kāpēc to darīju? Patika šī ideja, ka tu vari sasniegt mērķi ar paša darbu – sevi pierādīt! Tas iemācīja, kā organizēt, plānot laiku, citas lietas. Izdevās gan kā brīžam, bet turpinu to attīstīt,” atzīst Krišs un liek nojausts, ka ne savu apņēmību, ne arī dzejas rakstīšanu vismaz tuvākajā laikā malā noteikti neatliks.